User talk:Lysis rationale

From Wikipedia, the free encyclopedia

Postimpresionisms

Contents

XIX gadsimta beigās Eiropas tēlotājmākslā vērojamas kardinālas pārmaiņas, ko ievadīja impresionisms. Impresionisms sākotnēji attīstījās un piedzīvoja uzplaukumu franču glezniecībā:

  • Klods Monē,
  • Kamils Pisaro,
  • Alfreds Sislē,
  • Ogists Renuārs,
  • Edgars Degā.

Impresionisti atteicās gan no sociāli aktuālām tēmām, gan no vēsturiskiem, mitoloģiskiem vai reliģiskiem sižetiem, ar ko pirms viņiem bija aizrāvušies reālisti, romantiķi un klasicisti. Impresionisma mākslinieki iztika ar ikdienišķo realitāti.

XIX gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē par impresionismu sāka interesēties arī citu zemju mākslinieki.

Bet pašā Francijā māksliniekus tas vairs neaizrāva. Vairāki impresionisma izstāžu dalībnieki (K. Pisaro, P. Gogēns, P. Sezans, Ž. Serā) sāka pievērsties pārdomātām kompozīcijām un stingrām līnijām, taču tas nenozīmēja atgriešanos pie klasicisma.

Ja impresionisti tiecās pēc mirkļa kustību fiksācijas, tad viņu pēctečiem svarīgākas bija stabilas, noteiktas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.

Šo jauno mākslas virzienu, kas no XIX gs. astoņdesmito gadu beigām līdz aptuveni 1905. gadam pārņēma franču un arī visas Rietumu tēlotājas mākslas vadību, pieņemts apzīmēt ar nosacītu terminu – postimpresionisms.

Pirmais to nosauca angļu mākslas kritiķis Rodžers Frajs.

Kā gadsimtu mijas mākslas virziens, postimpresionisms ir cieši saistīts arī ar simbolismu un jūgendstilu – virzieniem, kas attīstījās tajā pašā laikā un kurus arī var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.

Mērķtiecīgākie postimpresionisti pārvarēja impresionisma mānīgās optiskās realitātes attēlošanas tradīciju, saites ar vizuālo, juteklisko pieredzi netika pilnīgi sarautas.

Darbu kompozīcijās saglabājās fragmentārisms [fragmentārs – tāds, kas sastāv no fragmentiem, daļējs, nepilnīgs] un acentriskums [nav noteikta centra].

Franču postimpresionisms nebija viengabalains virziens, to veidoja vairāki atsevišķi novirzieni.

Visbiežāk ar nosaukumu postimpresionisms saprot

  • Pola Sezana,
  • Vinsenta van Goga,
  • Pola Gogēna,
  • Anrī Tulūza-Lotreka

mākslu.

Pols Sezans

“Apelsīnā, ābolā, bumbā, galvā, ikvienā priekšmetā ir visreljefākais punkts, kas ir vistuvāk mūsu acij, un tas vienmēr ir neatkarīgi no visasākajiem efektiem, gaismas, ēnas un krāsu sajūtas. Tīrais zīmējums ir abstrakcija. Zīmējums un krāsas nemaz nav atšķirami, jo dabā viss ir krāsains.”

No Sezana mākslas ietekmējušies tādi XX gadsimta virzieni kā fovisms un kubisms.

Dzīve

Lielāko mūža daļu dzīvojis un strādājis Francijas dienvidos.

Darbi

  • “Zilā vāze” (1885 – 1887)
  • “Sentviktuāras kalns” (1904 – 1906)
  • “Kāršu spēlmaņi” (1890 – 1892)
  • “Pjēro un Arlekīns” (1888)


Vinsents van Gogs

Van Gogs tēloja robustus, nabadzīgus zemniekus, lauku ainavu motīvus, pavisam parastus priekšmetus ar parupjām līnijām un triepieniem - tā mākslinieks izteica savu sāpi par Brabantes zemnieku sūro dzīvi.

1886. gadā nonācis Parīzē, van Gogs iekļāvās impresionistu vidē, kur ātri apguva jaunus gleznošanas paņēmienus, atsakoties no tumšās gaismēnas, sākot izmantot gaišu, spilgtu daudzkrāsainību.

Pilnīga novēršanās no jebkādām tradīcijām vērojama van Goga mākslā, sākot ar Arlas periodu (1888 – 1890).

Dzīve

Vinsents van Gogs nokļuva Senremī psihiatriskajā slimnīcā.

1890. gada 27. jūlijā lielais mākslinieks pārtrauca savu dzīvi pašnāvībā.

Darbi

  • “Kartupeļu ēdēji” (1885)
  • Tangī tēva portrets (1887 – 1888) - jūtama (tālo) Austrumu mākslas ietekme
  • “Ceļš Provansā”, 1890
  • “Ziedošie mandeļu zari”, 1890
  • “Saulespuķes” (1888)
  • “Labības lauks saulē”, 1889
  • “Gogēna krēsls” (1888 – 1889)
  • “Sarkanie vīna dārzi” - Vinsenta van Goga dzīves laikā ir pārdotā vienīgā glezna

Pols Gogēns

Par mākslu sāka interesēties tikai savos brieduma gados. Gogēns bērnībā gūtos iespaidus izmantoja sava īpatnējā mākslinieciskā skatījuma veidošanā. Visu mūžu viņu pavadīja alkas pēc eksotikas.

Sācis kā impresionists, bet iepazinies ar mākslinieku E. Bernāra un L. Anketēna izgudroto kluazonismu [termins atvasināts no franču vārda cloison – starpsiena, žodziņš], krasi novērsās no tā.

Briedumu mākslinieks sasniedza Polinēzijas periodos (1891 – 1893 un 1895 – 1901).

Gogēns veiksmīgi darbojies arī grafikā, kur viņš ir viens no tiem franču māksliniekiem, kas atdzīvināja XIX gadsimtā panīkušā kokgrebuma tradīcijas un veicināja grāmatu grafikas attīstību.

Dzīve

Dzimis Parīzē, bet līdz 17 gadu vecumam nodzīvojis Dienvidamerikā – Peru. Gogēns pameta ienesīgo biržas māklera vietu, pēc ilgas nesaprašanās aizgāja arī no ģimenes un nodevās tikai gleznošanai.

Devies prom no civilizētās pasaules uz Klusā okeāna Taiti salu.

Darbi

  • “Vīzija pēc sprediķa” (1888) - pirms Taiti
  • “Tirgus” (1892) - Taiti

Anrī Tulūzs-Lotreks

XIX gadsimta deviņdesmitajos gados mākslinieks pievērsās Parīzes izpriecu un savdabīgas kultūras dzīves rajonam – Monmartras kvartāliem, attēlojot kabarē pasauli ar tās apmeklētājiem, aktierus, vienkārši dzīves baudītājus, publisko namu iemītnieces, portretiskus tēlus šajā pašā vidē.

Darbi

  • A. Tulūza-Lotreka plakāti
  • plakāts kabarē Moulin Rouge izrāžu popularizēšanai (1891)
  • “Iveta Gilbēra” (1894) - dziedātājas Ivetas Gilbēras koncerta afiša

Citur Eiropā

XIX un XX gadsimtu mijā franču postimpresionismam līdzīgas parādības sastopamas visur Eiropā, lai gan parasti tās apzīmētas ar citu virzienu nosaukumiem.

  • Vācijā darbojās vietējie neoimpresionisti (Kurts Hermanis), simbolisti, “dzimtenes mākslas” pārstāvji (Ludvigs fon Hofmanis, Valters Leistikovs, Heinrihs Fogelers).
  • Austrijā postimpresionists bija ornamentālais simbolists Gustavs Klimts,
  • Šveicē – monumentalizētu un ritmizētu kompozīciju autors Ferdinands Hodlers.
  • Beļģijā postimpresionistiskās mākslas pazīmes raksturīgas puantilistu (Teo van Riselbergs), simbolistu (Džeimss Ensors) darbiem,
  • Holandē – jūgendstila meistaru (Jans Torops, Johans Torns Prikers) stilizācijām,
  • Lielbritānijā – Frenka Brengvina dekoratīvajām kompozīcijām,
  • Norvēģijā – Edvarda Munka tēlotajām cilvēka liktenīgo dzīves gaitu ekspresīvajiem atveidojumiem.

Postimpresionismam radniecīga māksla jūgendstila un simbolisma izplatības gados attīstījās slāvu zemēs

  • Polijā (Staņislavs Vispjaņskis),
  • Čehijā (Jans Preislers);
  • Krievijā līdzīgas parādības atrodamas apvienībā “Мир искусства” (Nikolajs Rзrihs), grupējumā “Голубая роза” (Pвvels Kuzņecovs); sezanisma tradīcija bija spēcīga grupas “Бубновый валет” modernistu Pjotra Konиalovska, Roberta Falka gleznojumos.

Baltijas zemēs postimpresionistiskie elementi sastopami

  • igauņu Kristjana Rauda, Nikolaja Trīka, Konrada Megi darbos,
  • Lietuvā – simbolista Mikolajus Čurļoņa gleznojumu formālajā risinājumā.
  • Latvijas mākslā postimpresionistiskās iezīmes rodamas XX gadsimta sākumā Jaņa Rozentāla, Bernharda Borherta, Vilhelma Purvīša, Aleksandra Romana, Voldemāra

Neoimpresionisms

Ar impresionisma tradīciju cieši saistīts bija t.s. neoimpresionisms – postimpresionisma novirziens, kuru var uzlūkot arī par patstāvīgu parādību un kuram ir vēl citi nosaukumi: divizionims [no franču division – sadalīšana] un puantilisms [no franču point – punkts].

Šī virziena dibinātājam Žoržam Serā (1859 – 1891) XIX gadsimta beigās drīz vien radās sekotāji

  • Pols Siņaks,
  • Anrī Edmons Kross,
  • Albērs Dibuā-Pillē,
  • Šarls Angrāns,
  • bijušais impresionists Kamils Pisaro u.c.

Neoimpresionistu uzmanības centrā bija mākslas darba formālā puse, galvenokārt krāsu efekti. Impresionistiskais lokālkrāsas [paša priekšmeta krāsa] dalījums tika turpināts, novests līdz galējībai un vienkāršots.

Lielos vilcienos, uz krāsu nejaukšanas rēķina klāja salīdzinoši spilgtas (nejauktas) krāsas mazos triepienos, lielākā mērā kā impresionisms.

Ārkārtīgi viendabīgais neoimpresionisms nebija plašs virziens, bet tas atstāja vērā ņemamu ietekmi uz noteiktiem XX gadsimta modernisma virzieniem – fovismu, futūrismu.

Simbolisms

Tas atšķīrās no tradicionālās alegorijas, kas arī bija netieša izteiksme, bet kas tēlā (visbiežāk cilvēka figūrā) ietvēra vienu nepārprotamu jēdzienu. Simbolisti, tieši otrādi, tiecās radīt dīvainības, mistiskas noslēpumainības efektu.

Simbolisti ar savu darbu palīdzību centās parādīt, ka pasaulē ir kaut kas vairāk par ikdienišķo un ar prātu aptveramo (resp., mistiskas lietas).

Francijā XIX gadsimta astoņdesmitajos gados mākslas dzīves priekšplānā izvirzījās tie mākslinieki, kuru patstāvīgā darbība veidojās kā impresionisma noliegums un kuri jau agrāk uz klasicisma un romantisma tradīcijas pamata bija radījuši savus individuālos simbolisma variantus. Tāds bija Gistavs Moro.

  • simbolists neoklasists Pjērs Pivī de Šavāns
  • Jaunākās paaudzes simbolists Odilons Redons
  • Ar simbolistiem literātiem cieši saistīts bija Pols Gogēns
  • ar reliģisku vai mitoloģisku sižetu kompozīcijām, klasicistiskās formas un jūgendstila dekorativitātes apvienojumu īpaši izcēlās Moriss Denī
  • plaši pazīstamais tēlnieks Ogists Rodēns

Beļģijas simbolisma mākslā minams Gistava Moro sekotājs Fernāns Knopfs.

  • efektīgu fantastisku tēlu radītājs Žans Delvijs
  • Modernismam tuvāks bija Džeimss Ensors
  • Tēlnieks Žoržs Mins

Šveice, šveiciešu gleznotājs Arnolds Bēklins

  • šveicieša Ferdinanda Hodlera gleznojumos un stājgleznās simbolika apvienojās ar t.s. paralēlismu – uzsvērtu tēloto objektu ritmizāciju.

Vācijā. Ar fantastiskiem un erotiskiem tēliem plašu atzinību guva Arnolda Bēklina sekotājs Minhenes gleznotājs Francs fon Štuks.

  • Leipcigas grafiķis, gleznotājs un tēlnieks Makss Klingers

Austrija. Dekoratīvismu vēl vairāk kāpināja austriešu skolas simbolists Gustavs Klimts.

Ziemeļeiropā un Austrumeiropā.

Slavenais norvēģu gleznotājs Edvards Munks.

No simbolistiem Polijā izceļas Staņislavs Vispjanskis,

Čehijā – Jans Preislers.

Krievu gleznotājs Mihails Vrubels.

Baltijas simbolistiem minams starptautisku slavu ieguvušais lietuviešu komponists un gleznotājs Mikolajus Konstantins Čurļonis.

Simbolisms literatūrā

...visus šos strāvojumus apvienoja negatīva attieksme pret XIX gadsimta materiālistisko un pozitīvisko pasaules izpratni.

Pazīstamākie simbolisma literāti bija P. Verlēns, S. Malarmē Francijā un K. Māterlinks Beļģijā.

Pols Verlēns

Franču dzejnieks, ir viens no franču simbolisma pamatlicējiem (kopā ar A. Rembo un S. Malarmē).

Darbi:

  • “Saturna dzejoļi” - krājums
  • “Galantie svētki” (1869)
  • “Labā dziesma” (1870), “Romances bez vārdiem” (1874), “Gudrība” (1881) - krājumi
  • “Dzejas māksla” (sarkastīts 1874., iekļauts krājumā “Tālais un tuvais”, 1884).

Moriss Māterlinks

Beļģu dramaturgs un dzejnieks.

  • “Peleass un Melizande” (1892) drāma,
  • pasaku lugas “Aglavēna un Selizeta” (1896), “Ariāna un Zilbārdis” (1896),
  • bet vislielāko popularitāti ieguva dramaturga pasaku luga “Zilais putns” (1908).

Arhitektūra XIX un XX gadsimtu mijā

Ar XIX gadsimta sākumu sabiedriski nozīmīgas celtnes, valsts iestādes un pilsētu kompleksus (pretstatā tikai tehniskām celtnēm un rūpnīcām) parasti veidoja divi speciālisti – inženieris, kas no jaunajiem materiāliem radīja konstrukcijas, un arhitekts, kas izveidoja eklektisku [eklektisms – dažādu pagātnes stilu atdarināšana un savienošana XIX gadsimta arhitektūrā un mākslā] celtnes vizuālo ietērpu. Tādēļ XIX gadsimta arhitektūrai trūka vienotības un mākslinieciskās viengabalainības, kas turpinājās līdz pašām gadsimta beigām, kad Eiropā iezīmējās pāreja uz celtnēm, kurās inženieru radītie konstruktīvi tehniskie jauninājumi tika pieņemti kā jaunas mākslinieciskās vērtības.

XIX gadsimta 40. gados praksē ieviestā dzelzs metināšana.

Amerikas konstruktoriem, kas laikā no 1850. gada līdz 1880. gadam universālveikalu un arī dzīvojamo māju celtniecībā sāka izmantot čuguna karkasu bez ķieģeļu ietērpa. Šādas ēkas gan pēc pamata konstrukcijas, gan fasādēm ar lielajiem logiem, kurus citu no cita atdalīja rūpnīcās izgatavoti tievi balsti, uzskatāmas par Amerikas debesskrāpju priekštecēm.

Pirmā grandiozā šāda tipa celtne Eiropā (74 400 m2) bija Anglijas paviljons (“Kristāla pils”) 1851. gada starptautiskajā izstādē Londonā.

Vēl izteiktāk savu iespaidīgumu, kas radīts tikai no jaunajos materiālos realizētiem konstruktīviem elementiem, atklāja inženiera Gustava Eifeļa (1832 – 1923) jau minētajai Parīzes izstādei celtais 300 m augstais Eifeļa tornis.

Diemžēl šādas konstrukcijas skaistumu tālaika sabiedrība nespēja novērtēt, un izstādes komitejas priekšsēdētājam pat tika iesniegts mākslinieku un rakstnieku protests pret torņa celtniecību, jo Parīzes inteliģences lielākajai daļai tas likās izaicinājums labai gaumei.

Betons un dzelzsbetons radās, pateicoties jaunas, ļoti stipras saistvielas – cementa izgudrošanai.

Tikai XX gadsimta pirmajā gadu desmitā dzelzsbetona konstrukcijas ēku būvniecībā sāka pielietot biežāk, un tikai XX gadsimta 20. gados dzelzsbetonu būvniecībā sāka izmantot ar plašu vērienu.

Jūgendstils

Mēģinājumi pārvarēt XIX gadsimtā plaši izplatījušos eklektismu, kas kavēja arhitektūras attīstību, sākās ar jūgendstilu – arhitektūras un mākslas virzienu, kas radās pašās XIX gadsimta beigās. Jaunais virziens, apliecinot sevi laikā no 1890. gada līdz 1905. gadam, dažādās zemēs guva dažādus nosaukumus:

  • Francijā to dēvēja par art nouveau (modernā māksla),
  • Vācijā – par jūgendstilu (arī Latvijā to pieņemts dēvēt par jūgendstilu),
  • Austrijā – par secesiju stilu,
  • Itālijā – par Liberty stilu,
  • Anglijā un Krievijā – par moderno stilu.

Lai kā, visās zemēs jaunā stila mērķis bija izbeigt eklektismu un radīt jaunu, vienotu stilu.

Ēkas plānojumā un kompozīcijā centās lauzt novecojušos principus un izstrādāt jaunus. Celtņu grupējumos, logu un durvju ailu izkārtojumā jūgendstila arhitekti deva priekšroku asimetrijai [simetrijas trūkums].

Līnija ir jūgendstila ornamenta raksturīgākais elements, kas bieži izpaudās florālajā ornamentā - augu motīvos.

Ievērojamākie jūgendstila pārstāvji ir:

  • Č. R. Makintošs Anglijā;
  • V. Ortā, A. van de Velde Beļģijā;
  • H. Gimārs Francijā;
  • O. Vāgners, J. Olbrihs Austrijā;
  • A. Gaudi Spānijā;
  • Lūiss Salivans ASV.

Jēdzienu skaidrojums

Akvatinta (it. acquatinta) – grafikas dobspiedes tehnika, kurā metāla plātni noklāj ar kolofonija pulveri, ko piekausē, plātni sildot. Uz šāda pamatnējuma izveidoto zīmējumu kodina skābē, tās vietas, kurām novilkumā jābūt gaišām, iepriekš nosedzot ar skābes necaurlaidīgu laku.

Alla prima (it. – no pirmās reizes) – glezniecības paņēmiens: strādāšana parasti vienā seansā un bez pārgleznojumiem.

Ampīrs (fr. empire – impērija) – vēlā klasicisma (ap 1800 – 1830) arhitektūras un lietišķās mākslas stils. Apliecinot Napoleona impērijas varenību, saglabā klasicismam raksturīgo orientāciju uz antīko mākslu.

Anarhisms (gr. anarchia – bezvaldība) – 1. doktrīna vai politiskā strāva, kas noraida jebkādu valsts varu. 2. anarhija – kārtības, organizētības, vadības trūkums; nekārtība.

Bīdermeiers (vācu Biedermeier) – mākslas stils 19. gs. pirmajā pusē galvenokārt Vācijā un Austrijā. Atspoguļoja birģeļu mietpilsoniskos uzskatus un gaumi. Izpaudās arhitektūrā un lietišķajā mākslā. Glezniecībā parādās sadzīviski mājīgu interjeru un dabasskatu apvienojumā (L. Rihters, K. Špicvēgs).

Ģimnāzija (gr. gymnasion – gimnasijs) – vidējā vispārizglītojošā mācību iestāde. Radās 16. gs. Vācijā. 19. gs. 60. gados izveidojās arī proģimnāzijas un sieviešu ģimnāzijas.

Hēgelisms – ideālistiskās filozofijas virzieni, kas balstās uz dažādiem G. V. F. Hēgeļa mācības elementiem. Radās Vācijā 19. gs. 30. – 40. gados. Labējais jeb vechēgelisms (H. F. V. Hinrihss, G. A. Gāblers) atmeta Hēgeļa dialektiku. Kreisais jeb jaunhēgelisms (D. F. Štrauss, A. Rūge, B. Bauers) attīstīja ateistisko pasaules uzskatu, uzsvēra subjektīvā faktora nozīmi vēsturē. 19. gs. beigās attīstījās iracionālais hēgelisms virziens – neohēgelisms.

Impresionisms (fr. impressionnisme < impression – iespaids < lat.) – mākslas virziens 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Literatūras un mākslas metode un stils, kam raksturīga cenšanās tvert acumirklīgus iespaidus, atspoguļot subjektīvus uztvērumus un sajūtas, attēlot sīkas nianses. Nosaukums cēlies no šī virziena līdera K. Monē gleznas “Iespaids. Saullēkts” (1872). Tēlotājmākslā virziens izveidojās no 19. gs. reālisma un visspilgtāk izpaudās franču glezniecībā 19. gs. 70. gados. Ievērojamākie pārstāvji – K. Monē, I. Ž. E. Degā, O. Renuārs, K. Pisaro, A. Sislē – atveidoja ikdienišķus ainavu motīvus, sadzīves ainas, īpašu uzmanību veltot plenēram (gaisa un gaismas videi), gleznojot izmantoja gaismēnu un gaišu toņu gradācijas, mīkstināja kontūras, lietoja atsevišķu triepienu tehniku. Tēlniecībā O. Rodēns, M. Roso izmantoja kopformas daļu sakausējumu un nelīdzenu “glezniecisku” virsmu. Literatūrā impresionisms par īpašu virzienu kļuva 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Dzejā impresionisms izpaudās dabas acumirkļa iespaidu un subjektīvo pārdzīvojumu lirikā (H. fon Hofmanstāls, D. fon Līlienkrons, R. L. Stīvensons). Prozā intimitātes izjūtu radīja vēstījums 1. personas tagadnes formā, pastiprināta valodas fonētiskā organizācija un ritms (P. Altenbergs). Drāmā bija pārsvarā lirisku noskaņu viencēlieni (H. Bārs, A. Šniclers). Mūzikā impresionisms radās Francijā 19. gs. 90. gados (K. A. Debisī, M. Ravels). Atsevišķu mirkļu fiksēšana radīja miniatūrismu, par galvenajiem žanriem kļuva poēma, skice, prelūdija, miniatūra.

Iracionālisms (lat. irrationalis ‘nesaprātīgs; neapzināts’) – 19. gs. sākumā radies filozofijas virziens, kas, pretēji racionālismam, par noteicošajiem cilvēka dzīvē un izziņā uzskata iracionālos elementus, intuīciju, jūtas, instinktus, atklāsmi u.tml. Iracionālisma atziņas pauž dzīves filozofija un eksistenciālisms.

Melodrāma (fr. mélodrame < gr. melos – dziesma + drama – darbība) – 1. drāmas žanrs, kam raksturīgs emociju un situāciju sakāpinājums, didaktika, parasti laimīgas beigas. 2. 17. – 18. gs. muzikāla izrāde ar fona mūziku, arī runātiem tekstiem. 3. pārspīlēts , asarains, nevajadzīgi traģisks pārdzīvojums.

Naturālisms (fr. naturalisme < lat. natura – daba) mākslā – virziens Eiropas un Amerikas literatūrā un mākslā 19. gs. otrajā pusē (literatūrā – E. Zolā, E. un Ž. Gonkūri, A. holcs, G. Hauptmanis, G. Lemonjē, F. Noriss; teātrī – A. Antuāns, O. Brāms; tēlotājmākslā – F. fon Ūde, K. Kolvica). Atzīstot, ka cilvēka likteni un psihi pilnīgi nosaka sociālā vide, iedzimtība, fizioloģiskie likumi, naturālisma pārstāvji centās būt objektīvi, “dabaszinātniski” atveidot īstenību; tēlotājmākslā izpaužas tendencē tieši atdarināt dabu. Mūzikā virziens izpaužas galvenokārt dabas skaņu atdarināšanā, pārspīlētā melodramatiskā ekspresijā.

Operete (it. operetta) – muzikāli dramatisks sacerējums ar izklaidējošu, komēdijisku ievirzi, kurā mūzikas un horeogrāfijas epizodes mijas ar runātiem dialogiem; šāda darba uzvedums.

Pantomīma (gr. pantomimos < pan, pantos – viss + mimeisthai – atdarināt) – skatuves mākslas veids. Mākslas tēls tiek radīts bez runāta vārda, tikai ar žestiem, mīmiku un plastiskām ķermeņa kustībām. Pirmsākumi rodami pirmatnējās kopienas sadzīves un reliģiskajos rituālos. 19. gs. pantomīma kļuva par patstāvīgu skatuves mākslas veidu.

Plenērs (fr. plein air – brīvs gaiss) – saules gaismas un atmosfēras iedarbības izraisīto dabas krāsu nianšu attēlojums gleznā; gleznošana brīvā dabā. Plenēra gleznošanas iezīmes vērojamas jau itāļu renesanses meistaru darbos. Šie principi plašāku ievērību guva 19. gs. pirmās puses (Dž. Konstebls, A. Ivanovs) mākslinieku daiļradē. Plenēra gleznošanas manieri tālāk attīstīja 19. gs. vidus mākslinieki – K. Koro un Barbizonas skolas ainavisti, bet viskonsekventāk to izmantoja un pārvērta par sistēmu impresionisti (K. Monē, K. Pisaro, O. Renuārs).

Postimpresionisms [post..(lat. post – pēc, aiz) + impresionisms] – nosacīts apzīmējums dažādām 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma parādībām franču (arī citu Eiropas valstu) tēlotājā mākslā, kas radās pēc impresionisma. Atšķirībā no impresionistiem postimpresionisti (V. van Gogs, P. Gogēns, P. Sezans, A. Tulūzs-Lotreks) tiecās pēc lielāka tēlojuma vispārinājuma, akcentēja subjekta izteiksmību un dekoratīvismu.

Proģimnāzija (lat. pro - pirms, priekš + ģimnāzija) – nepilna vidējā mācību iestāde.

Revija (fr. revue – apskats; arī revija) – krāšņs teatralizēts uzvedums, kurā ietilpst operetes, baleta, komēdijas u.c. elementi. Revijas atsevišķie priekšnesumi parasti sižetiski nav saistīti. Radusies 19. gs. 30. gados Francijā. 20. gs. 20. gados izveidojās dažādi revijas paveidi – varietē, kabareja, ledus revija, modes revija, cirka revija.

Šapito (fr. chapiteau) – liela pārvietojama kupolveida telts cirka izrādēm; arī ceļojošais cirks, kura izrādes notiek šādā teltī.

Norādes